Līdera personība - raksturs un struktūra

Ja atveram līderībai veltītās grāmatas, nākas konstatēt, ka no tām staro pārpasaulīgs optimisms. Līderi ir visu varoši profesionāļi, kuri efektīvi pārvar apstākļu radītos šķēršļus, paveic neticamo un motivē to darīt arī sekotājiem. Uzrodas īstens līderis, un nīkuļojoša, krīzē grimstoša biznesa organizācija pārvēršas plaukstošā uzņēmumā!

Līderi atklājas kā cilvēki ar neikdienišķām profesionālām spējām un prasmi, tādām personības īpašībām, kas atbilst mūsu priekšstatiem par izcilību, cilvēcību, diženumu, panākumiem u.tml. vispārīgākā pakāpē.

Līderi tiek raksturotas kā unikālas, godīgas, gudras, augsta intelekta, izglītotas, mērķtiecīgas, neatlaidīgas, centīgas, stingras un taisnīgas, iztēles bagātas, fiziski un emocionāli izturīgas, draudzīgas un atvērtas, sirsnīgas, empātiskas, stabilas, par sevi pārliecinātas utt. individualitātes. Šīs personības ir autoritātes ar milzīgām darba spējām un lieliskām oratora dotībām, fiziski un emocionāli izturīgas, apveltītas ar entuziasmu, intuīciju un iniciatīvu. Tās ir izcilas un spilgtas personības.

Faktiski līdera īpašību uzskaitījumam nav ierobežojumu. Turpinājumu varētu izvērst vēl un vēl. Var šķist, ka līdera īpašību aprakstos jeb līderības teorijās ielikts viss cilvēces ilgu apkopojums par superbūtni. Visas iepriekšējās filozofiskās, psiholoģiskās un poētiskās versijas par pārcilvēku, augstāko cilvēku, nākotnes cilvēku nobāl mūsdienu līderības versiju priekšā. Turklāt (paturēsim to īpaši prātā!) līderības teorijas koncentrējas uz cilvēka vislabākajām īpašībām. Varētu piebilst – arī vislabākajām cilvēka vajadzībām. (Gribētos ticēt!) Uzmanība izcilo personību rakstura un darbības ēnas pusēm te netiek pievērsta.

Līdz ar to īstena līdera prasme veikt vadītāja darbu ir neikdienišķa, bet spējas – fantastikas. Tās pielīdzināmas visaugstākajiem kritērijiem, jo līderis:
• nosaka mērķi,
• spēj prognozēt,
• dzīvo nākotnei,
• izaicina kārtību,
• dara pareizās lietas,
• dalās lēmumu pieņemšanā,
• rada prieku organizācijā,
• prot komunicēt,
• prot klausīties,
• izveido atgriezenisko saisti,
• uztver neverbāli pausto,
• pieņem pareizos lēmumus, arī krīzes situācijās,
• riskē, bet apzināti,
• iedvesmo citus, rada kolēģiem piedzīvojuma izjūtu,
• ir uzmanīgs attiecībā pret padotajiem,
• paļaujas uz savu emocionālo inteliģenci,
• paveic to, ko citi nespēj,
• uzņemas atbildību,
• ne tikai izmanto situāciju, bet arī rada to,
• darbojas efektīvi,
• pārvērš zināšanas darbībā,
• iesaista darbiniekus pārvaldes procesā,
• izvirza augstus uzdevumus un panāk to izpildi,
• sekmīgi īsteno pārmaiņas,
• izvirza ilgtermiņa plānus u.tml.
Vai tiešām tas viss ir pamatoti, un līderis to var paveikt? Vai līderis ir personība, kas profesionālajā dzīvē spēj viegli un eleganti „kalnus gāzt”?

Atbilde nebūs vienkārša. Izmantosim starpdisciplināru pieeju un šo jautājumu risināsim pakāpeniski.

Ir pagājuši tie laiki, kad personības struktūru konstruēja teorētiski. Mūsdienās ar to nav nepieciešams nodarboties, jo gadu gaitā uzkrāts plašs un praksē pārbaudīts novērojumu un aprakstu materiāls.
Uzmanību pievērsīsim psihoterapeitu un psihologu publikācijām, kas atspoguļo uzkrāto pieredzi sadarbībā ar klientiem.

Pirmkārt, lai nonāktu pie atbildes, svarīgi ir aptvert visu rakstura veidu (tipu) klāstu, ko piedāvā psihoanalītiskie apraksti, jo tikai no šāda veseluma pozīcijām spēsim atklāt un pamatot līdera veiksmes stāstus (vai pretējo), pie reizes pārliecinoties par personības raksturu dažādību viena rakstura tipa ietvaros un rakstura tipu daudzveidību sabiedrības struktūrā.

Psihoanalītiskā tradīcija piedāvā deviņus rakstura organizācijas tipus:
• histērisko,
• narcistisko,
• depresīvo,
• obsesīvi kompulsīvo,
• paranoisko,
• psihopātisko,
• šizoīdo,
• mazohistisko,
• disociatīvo.

Iespējams, šīs raksturu klāsts nākotnē var tikt papildināts ar vēl kādu rakstura veida aprakstu. Taču pašlaik iepriekš nosauktie raksturu tipi veido plašāko mums zināmo raksturu kopainu.

Katra cilvēka raksturu lielākā vai mazākā mērā var attiecināt uz kādu no šiem rakstura tipiem. Šai atziņai nevajadzētu mazināt tā fakta nozīmi, ka katra cilvēka raksturs ir unikāls. Rakstura neatkārtojamība iet roku rokā ar personības individualitāti – pievilcību, harizmu, cilvēka tiesībām.

Dažādās rakstura iezīmes, kas katram no mums piemīt un dažādā veidā kombinējas, nav koncentrētas vienā vienīgā (tīrā!) rakstura tipā. Citiem vārdiem, individuālā rakstura īpašību un iezīmju buķete nav diez ko tendēta ievērot rakstura tipa klasifikācijas „rāmi”.

Un tomēr katram cilvēkam ir kāda vairāk vai mazāk izteikta (dominējoša) nosliece, ko var raksturot kā personības konstitucionālo ievirzi uz vienu vai dažiem rakstura tipiem, piemēram, histērisko, narcistisko vai kompulsīvo raksturu. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki ar šādu raksturu noteikti ciešs no histērijas, obsesīviem traucējumiem vai mazohisma. Piederība noteiktam rakstura tipam drīzāk norāda to, ka personības funkcionalitāte ir balstīta uz tiem pašiem principiem, kas spēj radīt histērijai vai mazohismam raksturīgus traucējumus, ja tie aktualizējas stresa, pārpūles vai cita iemesla dēļ.

Svarīgi atcerēties, ka ikdienišķo apziņu nereti ir nomākusi kino industrijas un lubu literatūras uzburtie tēli, kas lielāko daļu no cilvēku raksturiem un līdz ar to arī personību tipus dēmonizē. Šāda veida stereotipi būs vājš palīgs, lai veidotu izpratni par personību rakstura faktiskajām īpatnībām.

Raksturs vienlaikus ir arī personības funkcionēšanas stila demonstrācija, jo raksturs tieši ietekmē cilvēka rīcību un uzvedību. Tāpēc nav liegta iespēja lietot arī tādus formulējumus kā dissociatīvā personība, histēriskā personība, obsesīvā personība, sociopātiskā utt. personība.

Cilvēkiem ir raksturīga augsta pielāgošanās spēja, proti, spēja iekļauties vidē, turklāt visdažādākajā veidā. Varētu teikt, ka cilvēka pasaule ir parūpējusies, lai raksturu daudzveidība būtu patiešām iespaidīga, jo tieši tā sekmē veiksmīgu pielāgošanos daudzveidīgai videi dažādos apstākļos – laikā un vietā.

Otrkārt, katram cilvēkam piemīt, tikai viņam raksturīgs, impulsu, objektu attiecību, trauksmes, sava „Es” uztveres un aizsardzības u.tml. raksts (paterns), kas kādā traumējošā situācijā, pārsniedzot cilvēka adaptācijas iespējas, var izraisīt ar rakstura nosliecēm saistītus traucējumus.

Psihoanalītiskā literatūra akcentē trīs personības funkcionālos līmeņus – neirotisko, robežstāvokļa un psihotisko, iezīmējot virzību no „normālas” jeb veselīgas personības organizācijas struktūras uz patoloģisku. Citiem vārdiem, narcistiskā, histēriskā, šizoīdā utt. personības organizācijas struktūra var izpausties gan neirotiskā, gan robežstāvokļa, gan psihotiskā līmenī.

Neirotiskajam līmenim raksturīgs stabils kontakts ar realitāti. Mūsdienās terminu „neirotiķis” attiecina uz ļoti augsta līmeņa funkcionālām spējām, neskatoties uz atsevišķām emocionālām ciešanām. Psihoterapeitiskās terminoloģijas ironija ir tāda, ka termins „neirotiķis” „tagad tiek attiecināts uz tik emocionāli veseliem cilvēkiem, ka tie ir reti sastopami un neparasti atsaucīgi pacienti” (McWilliams, 1994). Svarīgi uzsvērt, ka robeža starp labvēlīgām personības „iezīmēm” un maigiem „traucējumiem” ir diezgan izplūdusi.

Robežstāvoklis – personības organizācija, kas atrodas starpzonā starp neirozēm un psihozēm jeb citiem vārdiem – „cilvēki, kas ir pārāk normāli, lai tiktu uzskatīti par ārprātīgiem, bet arī pārāk nenormāli, lai tiktu uzskatīti par veseliem, atrodas robežposmā starp neirotiskiem un psihotiskiem rakstura traucējumiem (McWilliams, 1994). Robežstāvokļa personības organizācijas koncepcija ir izstrādāta samērā nesen. Tā izveidota, lai apzīmētu personas, kurām raksturīgie traucējumi un to izraisītās sekas ir nopietnākas nekā neirozes gadījumā, bet tomēr nav pakļautas ilgstošām psihotiskām dekompensācijām.

Psihotiskā līmeņa personas, kas atrodas psihozes stāvoklī ar atklāti psihotisku uzvedību, demonstrē halucinācijas, murgus, aloģisku domāšanu. Un tomēr mums apkārt ir daudz laužu, kurus var raksturot kā tādus, kas atrodas psihotiskā organizācijas pakāpē, bet viņu iekšējais apjukums nav novērojams no ārpuses, ja vien tie nav pakļauti spēcīgam stresam. (McWilliams, 1994).
Psihotiskais stāvoklis var būt arī īslaicīgs, pārejošs.

Tā kā mūsu uzdevums nav apgūt psihoterapeita profesiju, lai sniegtu palīdzību pacientiem, kuri vēlas saņemt psihoterapeita palīdzību, bet gan veicināt izpratni par cilvēku raksturu dažādību un tās ietekmi uz izglītības organizācijas vadītāja (līdera) profesiju, ir svarīgi saprast, ka nav absolūti veseli un neievainojami cilvēki, kaut vai tādēļ ka visi esam kādā pakāpē iracionāli un pakļauti bezapziņas ietekmei.

Pirms aptuveni 2355 gadiem Aristotelis rakstīja, ka jaunieši „lielākoties dzīvo rakstura, ne apdoma vadīti” (Aristotelis, 2020). Jau toreiz ģeniālais domātājs pievērsa uzmanību cilvēka rakstura īpatnībai – spējai izpausties racionāli nekontrolētā veidā.

Vēsturiski rakstura izpratne un interpretācija mainās. Piemēram, speciālisti uzsver, ka senāk sociopātiju un to, ko mūsdienās uzskata par nopietnu narcistisku pataloģiju, mēdza uztvert kā spilgtas individualitātes pazīmi.

Diemžēl, neviens mēs neesam pasargāti no pārdzīvojuma, stresa, pārpūles, ilgstoša noguruma, profesionālās izdegšanas, emocionālā diskomforta un citu faktoru ietekmes uz mūsu psihisko veselību. Izraisītie traucējumi var būt īslaicīgi un pārejoši, gan smagi un ilgstoši, personības funkcionalitātei traumatiski.

Treškārt, esam nonākuši pie principāla un ļoti svarīga jautājuma – profesijas saistības ar personības rakstura daudzveidību un profesionālās darbības ietekmes uz cilvēka raksturu un personības struktūru.

Manuprāt, cilvēka spēja pielāgoties profesionālajai lomai, turklāt katram personības tipam atšķirīgā veidā, ir viens no nosacījumiem, kas uztur un attīsta raksturu daudzveidību cilvēku sabiedrībā.

Izglītības organizāciju vadītāju profesionālais mūžs nav izņēmums – pirmsskolas vadītāja, skolas direktora vai augstskolas rektora profesionālās darbības ietekme uz šo personību raksturu ir nenovēršama. Tas, ka neesam pievērsuši šai sakarībai pietiekamu uzmanību (līdz ar to maz ko par to zinām), vēl nenozīmē, ka saistībai starp vadītāja raksturu un vadītāja profesionālo lomu (profesionālo potenciālu) nevajadzētu pievērst pētnieku uzmanību.

Ja cilvēks ir apguvis profesiju, viņš tiecas rīkoties saskaņā ar profesionālās darbības principiem un metodēm, iegūtajām zināšanām un prasmi, veidot profesionālu attieksmi. Kā profesionalitāte „sadzīvo” ar cilvēka raksturu, kas izveidojies bērnībā, pusaudža gados, jaunībā autonomi no izvēlētās profesijas, ir, kā jau minēts, vāji apzināts temats izglītības organizāciju vadītāja profesijas kontekstā.

Viens no vadītāja profesionālās kompetences pamatkomponentiem ir attieksmes saistība ar zināšanām un prasmi. Profesionālā attieksme ir divvirziena process, kas veidojas no:
1) vadītāja attieksmes pret saviem darba pienākumiem, tostarp attieksmes pret darbiniekiem jeb padotajiem,
2) vadītāja attieksmes pašam pret sevi – fizisko un mentālo veselību.

Attieksmes jautājums ir būtisks vadītāja personības izaugsmes kontekstā. Visi zina, ka vadītāja darbs nav vienkāršs – tas „pieprasa” veltīt izvēlētajai profesijai vairāk par astoņām stundām piecu darbdienu nedēļā. Varētu teikt, ka vadītāja profesija ir reglamentēta profesija ar nereglamentētu darba laiku.

Nereti šī darba intensitāte (atbildības apjoms, ilgstoša veicamo darbu neatliekamība, pienākuma apziņa u.c. ietekmējošie faktori) ir tik ietekmējoša, ka darbam neviļus tiek pakārtota visa dzīve – vadītājs ir pārpārēm pārņemts ar savu profesiju un upurē tam arī savu privāto dzīvi.

Tā vai citādi, gadu ritumā izglītības organizācijas vadītāja dzīves uztverei ir tendence saplūst (un identificēties) ar vadīto organizāciju un vadītāja lomu tajā. Vadītājam kļūst grūti nodalīt savu funkcionalitāti (un savu „Es”) no izglītības organizācijas.

Līdz ar to profesija ir kļuvusi par vadītāja dzīves stila dominanti un piešķir personības struktūrai (identitātei) neatkārtojamas iezīmes.
Tā noticis arī tāpēc, ka līderis ir apzināti mobilizējis tās savas personības un rakstura iezīmes, kas sekmē vadītāja darba pienākumu veikšanu.

Personības struktūru vadītāja (līdera) profesija ietekmē gan apzināti, gan neapzināti. Visos šajos gadījumos rezultāts ir viens – vadītāja profesionālā loma (tēls) veido personības identitāti.

To apliecina dažādi novērojumi, piemēram, organizācijas vadītāja runas veids un uzvedības maniere, atrodoties organizācijā, kuru tas vada, ir atšķirīga no saskarsmes veida ārpus organizācijas, citā vidē.

Vadītāja personība spilgti atklājas tieši organizācijā!

Plašāk šis temats izvērsts e-studiju sadaļā.