Ja amats dominē (1)

No cikla: Profesija vai amats

Latvija seko mūžsenai inercei – vadītāja darbs tiek identificēts ar amatu. Ar amatu sākas un ar amatu beidzas viss, kam sakars ar vadīšanas fenomenu. Amats ir tā sociālā pozīcija (jeb krēsls), kas jāiegūst, lai sāktu pildīt vadītāja, tajā skaitā izglītības organizācijas (iestādes) vadītāja, pienākumus. Iegūt vadītāja amatu un kļūt par vadītāju ir viens un tas pats.

Amats dominē pāri laikam un cilvēkiem. Amata statuss sabiedrībā ir svarīgāks par personu, kura ieņem šo amatu. Vadītāji nāk un iet, bet amats un tā statuss, ja vien organizācija pastāv, saglabājas.

Laika posmā, kad persona ir kļuvusi par vadītāju, tā saplūst ar amatu, proti, ar amatā koncentrētajiem pienākumiem un tā satelītu – amata varu. Ar amata jeb vadītāja krēsla starpniecību, persona iegūst statusu ne vien organizācijā, bet arī sabiedrībā. Zaudējot amatu, persona automātiski zaudē šo statusu; līdz ar to arī sabiedrības uzmanību.

Tomēr krēsls nemēdz palikt tukšs. Neizbēgami tiek aktualizēta kādas citas personas saistība ar amatu, ar tā statusu, ko īslaicīgi uzspodrinās uzjundītās gaidas par labāku vadīšanu, bet iepriekšējais vadītājs „noies no skatuves” un tā pieredze vairs nebūs vajadzīga.

Nozīme ir amatam. Un amata statusam amatu hierarhijā

Par pašvaldības dibinātā bērnudārza, vispārizglītojošās skolas, sporta skolas, interešu izglītības iestādes, kultūras un mākslas skolas vadītāju var kļūt, ja stingri ievēro augstāk stāvošu institūciju noteiktās juridiskās prasības un noteikumus. Šie priekšraksti attiecināmi galvenokārt uz amata pretendentam izvirzītajām prasībām – iegūto izglītību, darba pieredzi un dalību pretendentu konkursā.

Procedūra, kādā augstskola tiek pie rektora, ir atšķirīga, tomēr daudzas sakarības un ievirzes visām izglītības organizācijām (IO) ir līdzīgas.

Izglītība

Ieņemt amata vietu jeb krēslu nav atļauts kā pagadās. Procedūra ir strikti noteikta, juridiski reglamentēta. Paredzēta virkne priekšnosacījumu, kas jāizpilda. Prasības, kas izvirzītās pretendenta izglītībai, ir vienas no galvenajām.

Izglītības likumā noteikts, ka par vispārējās izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt persona ar augstāko pedagoģisko izglītību (Izglītības likums, 30. pants 4. daļa). Tātad par vispārējās izglītības iestādes vadītāju ir tiesīgs strādāt skolotājs, kaut arī pēc stāšanās vadītāja amatā tas vairs nepilda pedagoga pienākumus, bet pievēršas principiāli citam profesionālās darbības veidam, kam ir visai maz līdzības ar pedagoģisko darbību, proti, kļūst atbildīgs „par izglītības iestādes darbību un tās rezultātiem, par šā likuma un citu izglītības iestādes darbību reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī par intelektuālo, finanšu un materiālo līdzekļu racionālu izmantošanu” (Izglītības likums, 30. pants 1. daļa).

Jāpiezīmē, ka darbības, ko ikdienā veic skolas direktors, lai nodrošinātu izglītības iestādes „darbību un tās rezultātus”, Izglītības likumā norādītas fragmentāri. Tajā, cita starpā, minēts, ka izglītības iestādes vadītājs „patstāvīgi lemj par izglītības iestādes intelektuālo, finanšu un materiālo līdzekļu izmantošanu un nosaka izglītības iestādes darbinieku darba samaksu, kas nav mazāka par Ministru kabineta noteikto darba samaksu” (Izglītības likums, 30. pants 2. daļa).

Plašāk izglītības iestādes vadītāja darbības „rāmis” izvērsts Vispārējās izglītības likumā. Tajā teikts, ka vispārējās izglītības iestādes, tajā skaitā pirmsskolas, vadītājs ir atbildīgs par izglītības programmu īstenošanu; izglītības iestādes nodrošināšanu ar pedagogiem, izglītojamo speciālo vajadzību apzināšanu un viņu izglītošanu, atbilstoši speciālās izglītības programmām, izglītības iestādes darbības nodrošināšanu un tai noteikto uzdevumu izpildi, izglītības iestādes finanšu un materiālo līdzekļu racionālu izmantošanu, normatīvo aktu ievērošanu izglītības iestādes darbībā (Vispārējās izglītības likums, 11. pants 2. daļa). Tomēr arī šis uzskaitījums nav pilnīgs. Vispārējās izglītības iestādes vadītāja pienākumu klāsts ir ievērojami plašāks.

Kaut arī pie mums nav pat mēģināts konceptuāli pamatot skolas direktora veicamo darbību un pienākumu kompleksu (protams, tas nav juridisko dokumentu uzdevums) ne akadēmiskajos darbos (zinātniskajās publikācijās, studiju programmās, promociju darbos u.c.), ne izglītības politikas dokumentos (stratēģiskajās koncepcijās un programmās u.c.), tomēr arī iepriekšminētie un praksē balstītie apsvērumi nerada šaubas, ka IO vadīšana būtiski atšķiras no pedagoģiskās darbības, ko skolotājs veic klasē.

Jāpiebilst, ka pedagoģiskajās studiju programmās tiek pievērsta uzmanība zināšanām un prasmēm, kas nepieciešamas izglītības iestādes vadītājam, taču fragmentāri. Atsevišķa skolvadības studiju kursa iekļaušana pedagoģiskajā studiju programmā būtiski neuzlabo izpratni par IO.

Termins „izglītības vadība” ar izglītību saistītajos juridiskajos dokumentos netiek lietots, kaut arī, piemēram, Izglītības likumā ir iekļauts pants par izglītības iestādes vadītāju.

Centrēšanās uz iestādes vadītāja pedagoģisko izglītību ir konsekventa, turklāt tā tiek dēvēta par „atbilstošu izglītību”, tātad vadītāja profesijai atbilstošu izglītību.

Arī Augstskolu likumā atrodamas norādes uz augstskolas vadītāja pienākumiem. Rektors ir augstskolas augstākā amatpersona, kas īsteno augstskolas vispārējo administratīvo vadību un bez īpaša pilnvarojuma pārstāv augstskolu. Rektors „atbild par augstskolas darbības atbilstību šim likumam un citiem normatīvajiem aktiem, kā arī augstskolas satversmei; atbild par augstskolā iegūstamās izglītības, veikto zinātnisko pētījumu un īstenotās mākslinieciskās jaunrades kvalitāti; nodrošina augstskolai piešķirto valsts budžeta līdzekļu, kā arī augstskolas mantas likumīgu, ekonomisku un mērķtiecīgu izmantojumu; personiski atbild par augstskolas finansiālo darbību; veicina un atbild par augstskolas personāla attīstību un nodrošina akadēmiskā personāla un studējošo akadēmisko brīvību; atbild par augstskolas stratēģijas īstenošanu, sagatavo augstskolas budžetu; veic citus normatīvajos aktos un augstskolas satversmē noteiktos rektora pienākumus (Augstskolu likums, 17.¹ pants). Kaut arī iestādes vadītāja pienākumu uzskaitījums ir salīdzinoši detalizēts, tomēr arī šajā gadījumā daudzi būtiski augstskolas vadītāja darbības virzieni nav minēti, un to arī nav iespējams izdarīt šādā lineārā virknējumā.

Universitātē par rektoru ievēl profesoru, citās augstskolās – profesoru vai personu, kurai ir doktora zinātniskais grāds.

Arī Augstskolu likums noklusē galveno – to, kādai vadības kvalifikācijai jābūt personai, kura pretendē uz rektora amatu

Lai kļūtu par profesoru vai zinātņu doktoru, nav nepieciešams apliecināt IO vadītāja kvalifikāciju. Izņēmuma gadījumi varētu rasties, ja promocijas darbs ir aizstāvēts vadībzinātnē, bet šāds speciālists, šķiet, vēl nav kļuvis par augstskolas rektoru.

Profesora amats un zinātniskais grāds apliecina pretendenta uz rektora amatu vadītāja kompetenci tikpat netieši un neskaidri kā skolas direktora amata pretendenta iegūtā pedagoģiskā izglītība.

Vienlaicīgi jāakcentē fakts, ka augstskolu rektori, atšķirībā no vispārizglītojošo izglītības iestāžu vadītājiem, amata pienākumus pilda noteiktu termiņu, kas nepārsniedz piecus gadus; turklāt rektorus amatā atļauts ievēlēt ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas.

Kā zināms, skolas direktora un pirmsskolas vadītāja amata laiks nav juridiski ierobežots, šo izglītības iestāžu vadītājus ar amata vietu saista beztermiņa darba līgumi.

Tātad Latvijā uz izglītības iestāžu vadītāju amatu ir tiesīga pretendēt persona, kurai nav atbilstoša izglītība – grāds vadībzinātnē un organizācijas vadītāja kvalifikācija.

Tas nozīmē, ka, uzsākot vadītāja gaitas, tiek pieļauts, ka pretendents nav ieguvis augstskolā nostiprinātas, sistēmiskas zināšanas par vadības procesu izglītības organizācijā: šī procesa virzību, organizācijas mērķiem un paredzamajiem rezultātiem; pētījumiem, kas veikti, lai paaugstinātu IO darbības efektivitāti un kvalitāti; izpratni par to, kā vēsturiski pilnveidojusies vadības prasme un zināšanas u.c.

Iepriekšminētais ir cieši saistīts ar faktu, ka Latvijā nav izstrādāts uz pētījumiem balstīts, akadēmiski izvērtēts un profesionāli pamatots izglītības organizācijas vadītāja pienākumu un veicamo darbības virzienu pamatojums.

Pašlaik katrai pieredzējušai pirmsskolas vadītājai, skolas direktoram vai augstskolas rektoram ir savs autonoms redzējums par vadītāja darba apjomu, tā sakārtojumu un iespējamajiem rezultātiem. Tā tam arī jābūt, bet tas nemazina pētījumu, diskusiju un pieredzes apmaiņas lomu un nozīmi, veidojot konceptuālu redzējumu par vadītāja profesiju un profesionālo kvalifikāciju. Šādam redzējumam ir fundamentāla nozīme, veidojot studiju programmu IO sagatavošanai.

Protams, pedagoģiskā izglītība izglītības iestādes vadītājam ir ne tikai vēlama, bet arī nepieciešama, taču ar to vien nepietiek. Sen nepietiek.

Jau pagājušā gadsimtā Rietumu zemēs plaši uzplauka akadēmiskā un praktiskā interese par izglītības vadību un vadītāju sagatavošanu. Kā raksta ārzemju autori „menedžmenta prakse ir sena, bet speciālie pētījumi par menedžmenta zināšanu kopumu tiek veikti relatīvi nesen” (D. A. Wren, A. G. Bedeian (2009) The Evolution of Management Thought. Sixth Edition. WILEY )

Raksturīgi, ka Rietumos strauji pieaudzis ne tikai vadībai, tajā skaitā izglītības vadībai, veltīto pētījumu un publikāciju skaits, akadēmiskās darbības intensitāte kopumā, bet arī šo atziņu izmantošana praksē – organizācijas, tajā skaitā IO vadīšanas, pilnveidošanai

Pedagoģiskā izglītība profesionalizē vadītāja darbību, kas tieši saistīta ar mācību procesu vadību izglītības iestādē. Šo darbību komplekss veido ap 1/15-17 daļu no izglītības iestādes vadītāja pienākumu un darbības virzienu klāsta. Turklāt mācību (studiju) procesa vadība nav tas izglītības iestādes vadītāja darbības virziens, kas varētu prasīt visintensīvāko laika patēriņu, profesionālā ieguldījuma un vadītāja kvalifikācijas apliecinājumu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka gan pirmsskolās un skolās, gan augstskolās (jo sevišķi) šos pienākumus uzticēts veikt IO vadītāja vietniekam.

Turpinājums sekos