Izglītības organizācijas kultūra (E-studiju materiāls)

Temats: Vizuālā kultūra un izglītības organizācijas telpa

Šķietamā vienkāršība
Skolas telpa šķiet vienkārša un parasta. Tā it kā būtiski neatšķiras viena no otras – visām Skolām ir izglītības funkcijai paredzētas ēkas ar četrām sienām, jumtu (griestiem), grīdu…
Patiešām daudzām skolām klašu telpas, gaiteņi, sporta zāles ir gaužām līdzīgas. Līdzīgas, bezpersoniskas un skolas vēsturi noklusējošas.

Ja ēka ir savlaicīgi veikti apjomīgi remontdarbi, un infrastruktūra sakārtota, tad it kā pietiek ar sezonālu sienu un grīdu krāsojuma atsvaidzināšanu, un skolas telpa ir šķietami sagatavota mācību darbam.

Šāds priekšstats par Skolas telpu tomēr ir pārāk robusts un primitīvs. Skolas telpa nav parasta fiziska telpa ar tai raksturīgajiem parametriem kaut vai tādēļ, ka skolas telpu veido arī ārējā skolas teritorija – laukumi, stādījumi, āra aprīkojums.

Pats galvenais: Skolas telpa nav tikai fizisks veidojums. Tas nav reducējams uz klašu telpu, skolotāju istabas, direktora kabineta, palīgtelpu fiziskajiem parametriem, ar žogu norobežotas teritorijas fiziski tveramo vidi un tās objektiem.

Skolas telpa ir sociāli un garīgi nozīmīga. Tai piemīt neatkārtojamas nemateriālas īpašības, arī savs, specifisks laika ritējums.

Skolas, pirmsskolas, augstskolas telpa ir īpaša, no apkārtējās vides atšķirīgi veidota un atšķirīgi organizēta mācību (studiju) vide ar tai raksturīgu kultūru.

Skolēna (studenta) interesi par mācībām (studijām) palīdz uzturēt veiksmīgi izveidota, iekārtota un uzturēta Skolas telpa.

Skola pati rūpējas par savu telpu un laika ritējumu. Tā rada Skolas telplaiku.
Lai tā notiktu, Skola regulē mijiedarbību ar ārējo vidi, iestājas par sava telplaika patstāvību (autonomiju).

Skola paplašina sociālo telpu un intensificē tajā mācīblaiku, veido specifisku nišu, piesātinot to ar Skolai raksturīgām domāšanas un rīcības kvalitātēm – iedvesmu, piepūli, sasniegumiem.

Fizikālā laika un telpas sasaisti vienotā četrdimensiju telplaikā pamato Einšteina formulētā relativitātes teorija, kurā laiks nav lineārs, jo „īsāko sprīdi telplaikā veido nevis taisne, bet līkne” (Siliņš, 1999).

Cilvēka radītajā Skolas telpā (ēkās, teritorijā) satiekas fizikālais, bioloģiskais un subjektīvais laiks, veidojot pirmsskolas, skolas vai augstskolas telplaiku. Katrā Skolā un katrā izglītības līmenī tā kombinējas atšķirīgi.

Specifiskā Skolas telpa rodas, būvējot ēkas. Tad, kad šo telpu piepilda bērni, skolēni un studenti, skolotāji un docētāji, to papildina bioloģiskais un subjektīvais laiks, un pārvēršas par telplaiku, kurā ir sarežģīti noteikt, vai tajā dominē telpa, veidojot telplaiku, vai arī laiks, veidojot laiktelpu.

Katra Skola, veidojot neatkārtojamu telplaika izkārtojumu un piepildījumu, var tikt uzskatīta par sociālās realitātes unikālu modeli.

Turpinājumā no atkāpes par Skolas telplaiku, atgriezīsimies pie temata par Skolas vizuālo telpu, paturot prātā, ka ilgšana Skolā ir atkarīga arī no tā, kāda ir izveidotā telpa.

Skolas vizuālā kultūra
Skolas vizuālā kultūra aptver plašu un interaktīvu parādību un notikumu kaleidoskopu.

Skolas vizuālo kultūru veido vizuālo fenomenu kopums:
• kuru veidojuši iepriekšējo paaudžu un pašreizējās paaudzes skolotāji vai docētāji, skolēni un studenti, direktori un rektori,
• ko apliecina novērotie un aprakstītie, zīmētie, fotografētie, filmētie u. tml. notikumi, darbības, objekti, materiāli, situācijas, rituāli, simboli, vēsturiskās liecības par sasniegumiem un piedzīvotajām neveiksmēm.

Tās ir zīmes un pazīmes Skolas telpā, kas norāda uz to, kā vizuālā kultūra motivē mācību un studiju darbu (vai pretēji – nomāc un neieinteresē). Šo parādību kopumu pieņemts dēvēt par „slēptajām izglītības programmām” (sk. Prosser, 2007). Varam papildināt – arī par „slēptajām audzināšanas programmām”.

Ar Skolas aktuālajām, tāpat kā pagātnes, un, iespējams, arī nākotnes „slēptajām programmām” skolēnus un studentus uzrunā Skolas noformējums kopā ar telpas un laika piepildījumu izglītības procesā.

Taču nereti mēs šīs zīmes un liecības, kaut arī redzam, tomēr neievērojam un neizmantojam.

Vizuālās kultūras pētījumu misija:
• atšifrēt un izskaidrot (interpretēt) Skolas laiktelpas „slēptās mācību programmas”,
• apliecināt, ka redzēt vēl nenozīmē konstatēt, un ievērot vēl nenozīmē saprast.

Nav noslēpums, ka vizuālās kultūras vērtības mēdz būt šifrētas, stāsti par tiem ir piemirsti un to nozīmes interpretācijas atslēga pazaudēta (aizmirsta). Tāpēc svarīgas ir izpētes metodes, kas palīdz atšifrēt to, ko redzam, bet nepamanām.
Katra Skola veido savu unikālo vizuālo kultūru. Vizuālā kultūra aptver to raksturīgo, kas piemīt visām Skolām un arī to, kas katrai no tām specifisks un neatkārtojams.

Vizuālās kultūras interpretācija vērš uzmanību uz skolas būvju un laukumu arhitektūru, mācību un ārpusklašu vidi un tā iekārtojumu, ķermeņa valodu, ergonomiku utt.
Tā ir svarīga informācija Skolas vadībai.

Vizuālie pētījumi
Vizuālo pētījumu metodes ir daudzveidīgas un samērā neparastas, tās attiecināmas uz starpdisciplināro pētījumu jomu. Tajos bieži par izpētes objektu kalpo attēls. Tāds attēls, kas mantots no iepriekšējām paaudzēm, kā liecība senāk notikušajam. Vizuālajos pētījumos to izmantoto, lai samērotu vēsturiskās vērtības ar pašlaik vizuāli aktuālo. Pagātnes tēli un attēli var palīdzēt „saskatīt paslēpto”, to kas kodēts Skolas kultūrā un ietekmē tajā notiekošo, bet kam it kā pašreiz nav skaidra pamatojuma.

Tā savā ziņā ir tēlos pamatota metodoloģija, kas palīdz iedziļināties Skolas estētiskajā kultūrā, kurai angļu valodā pieejamā akadēmiskā literatūra īpašu vērību nepievērš. Tieši ar estētiskās kultūras akcentiem bieži pievilcīgas ir Latvijas skolas.

Vizuālie pētījumi galvenokārt vērsti uz vizuāli tveramo, iepretī daudzkārt pierastākajiem verbāli formulētajiem un statistiski izskaitļotajiem pētījumu rezultātiem.
Protams, vizuālie pētījumi Skolas kultūras kontekstā notiek saistībā ar vispārpieņemtiem principiem izglītības procesā, citiem vārdiem, novērošanai pieejamajiem notikumiem – telpu iekārtošanai, uzvedībai, rīcībai, rituāliem, ordinārām un neordinārām situācijām, tehnoloģijām, visam kas notiek Skolā mācību/ studiju procesā un saistībā ar to.

Skolas vizuālajai kultūrai Latvijā līdz šim pievērsta niecīga uzmanība, ja vispār pievērsta. Pētījumi visticamāk vēl tikai notiks, un diskusijas aktualizēs daudzus tematus, kam līdz šim uzmanība gājusi secen.

Ārzemēs aina ir atšķirīga. Vairāku pēdējo desmitu gadu laikā Skolas vizuālajiem pētījumiem ir pievērsta autoru uzmanība. Nostiprinājusies atziņa, ka vizuālie pētījumi ir neaizstājami izglītības pētījumu, jo sevišķi kvalitatīvo pētījumu, kontekstā.

Šajos pētījumu plaši tiek izmantota novērošanas metode. Informācija, ko iegūstam novērošanas rezultātā (vērojuma informācija) ir svarīga, lai iegūtu atziņas par ikdienu Skolā. Tā māca mūs ieraudzīt un ievērot, ne tikai kontrolēti skatīties. Tas attiecināms arī uz vadības procesu Skolā.

Kā jau minēts, vizuālā pētniecība ir saistīta ar tēlainības producēšanas procedūrām, tēlu atpazīšanu un interpretāciju. Taču vienlaicīgi tā balstās arī uz analītisko pieeju, lai ieskicētu, piemēram, turpmāko perspektīvu, un izmantotu izglītības vadības, socioloģijas, psiholoģijas, antropoloģijas, komunikāciju pētījumu, kultūras ģeogrāfijas un citu zinātņu un zinātnes nozaru iespējas.
Arī vizuālie pētījumi, izmantojot starpdisciplināro pieeju, ir vērsti uz Skolas vizuālo kultūru kā veselumu, holistisku vienību, kas rada aptverošāku vizuāli orientētu skatījumu.

Skolas aura
Vispirms par šī jēdziena saturu saistībā ar organizāciju un it sevišķi Skolu.
Nedomāju, ka varam atļauties izpratni par organizācijas auru atvasināt no plaši izplatītās auras interpretācijas saistībā ar cilvēka ķermeni.
Manuprāt, organizācijas aura nav atsevišķa cilvēka, kas strādā vai mācās kādā organizācijā, ķermeniskais starojums un šo starojumu kopums organizācijas enerģētiskā lauka veidā.

Organizācijas auru „nepārnēsā” atsevišķas, kaut arī izcilas personības, kuras strādā vai ir strādājušas IO, un veicinājušas tās uzplaukumu.

Organizācijas aura ir organizācijas telplaika atribūts – mantota veiksmes kvintesence un tās atgādinājums organizācijas telpiskajā izkārtojumā, dažādās zīmēs un simbolos, kuru atšifrēšanas atslēga ir saglabāta nostāstos, kas pārvietojas pa IO gaiteņiem un kabinetiem līdz ar stāstītājiem. IO aura, tāpat kā vizuālā kultūra, neveidojas tikai materiālu vai enerģētisku impulsu ietekmē.

Ar visu e- studiju tekstu „Izglītības organizācijas kultūra” var iepazīties šeit:
../static-content/uploads/2019/05/IO-kult%C5%ABra.pdf